Septembra vidū Pasaules kērlinga kongresā tika pieņemti dažādi lēmumi. Viens no tiem piecu akmeņu brīvo sargu zonas likums.

 

Ja spēles laikā līdz šim tika pielietota četru akmeņu brīvo sargu zona, tad jau ar 2018.gada 1.oktobri visās oficiālajās Pasaules kērlinga federācijas (WCF) rīkotajās sacensībās tiks noteikts pielietot piecu akmeņu brīvo sargu zonu. Lai komandas spētu pielāgoties šim jaunajam noteikumam, to atļauts pielietot dažādos turnīros jau pirms noteiktā termiņa. Latvijā oficiāli piecu akmeņu brīvo sargu zonu sacensībās ieviesīs no 2018.gada 1.janvāra, bet jau nākamajā Darbadienu līgas „Veselības fabrika” posmā, kas sāksies šomēnes, komandas spēlēs pēc jaunajiem noteikumiem.

 

Kas tad īsti ir piecu akmeņu brīvo sargu zona un kā tā darbojās?

Princips šim likumam ir tāds pats kā četru akmeņu brīvo sargu zonai. Komandas nedrīkst izsist no spēles akmeņus, kuri atrodas brīvo sargu zonā – laukums ārpus mājas no „tee” līnijas līdz tuvējai „hog” līnijai. Šajā gadījumā līdz kamēr pieci akmeņi ir izspēlēti. Spēlētāji vēl joprojām drīkstēs pasist akmeņus uz laukuma malām, tikai ne izsist ārā no spēles. Šis likums noteikti pamainīs spēles gaitu, padarot to saistošāku, kā arī spēlētājiem nāksies adaptēties pie jaunu stratēģiju domāšanas.

 

Kāds bija ceļš līdz piecu akmeņu brīvo sargu zonas ieviešanai?

Līdz šim Eiropas turnīros reti kur tika pielietots šis likums, savukārt Kanāda bija pirmā, kurā to aizsāka, lai padarītu kērlinga spēles interesantākas gan spēlētājiem, gan skatītājiem.

 

Brīvo sargu zona kērlingā ir relatīvi nesen ieviesta. Iepriekš komandas varēja izsist sargus uzreiz pēc to novietošanas. Tas vairākumā gadījumu noveda pie tīras spēles, kas bija maz rezultatīva ar paredzamu iznākumu, līdz ar to skatītājiem nebija īpaši baudāma.

 

20.gs 80.gadu beigās brāļi Rass un Glens Hovardi izdomāja „Hovardu likumu”, kas vēlāk kļuva par „Manktona likumu”, kurš noteica, ka no spēles nevar izsist pirmos četrus akmeņus, nevienā brīdī enda laikā, lai arī kur šie akmeņi nebūtu izvietoti. Pateicoties šim likumam, akmeņu skaits spēles laukumā bija lielāks un spēle kļuva interesantāka.

 

1992.gadā Ziemas olimpiskajās spēlēs Albervillā, Francijā, kurās kērlings bija tikai kā paraugdemonstrējuma sporta veids, Pasaules kērlinga federācija (WCF) noteica, ka pirmie četri akmeņi, kurus nedrīkst izsist no spēles būs kā četru akmeņu brīvo sargu zona. Līdz ar to likums noteica, ka nedrīkst izpildīt „take-out” metienu pa akmeņiem, kas atrodas ārpus mājas no „tee” līnijas līdz tuvākajai „hog” līnijai līdz kamēr nav izspēlēti pirmie četri akmeņi.

 

Protams komandas laika gaitā atrada veidus kā apiet šo četru akmeņu brīvo sargu zonu, izmantojot akmeņu pastumšanu uz sāniem, kas šos akmeņus atstāja spēlē, bet pretiniekam tie lielākoties palika nederīgi.

 

Pirmo reizi 2011.gada decembrī Kanādā turnīra organizētājs „The Pinty’s Grand Slam of Curling” nolēma paeksperimentēt ar piecu akmeņu brīvo sargu zonu „Canadian Open” turnīrā. Rezultātā šī likuma izmantošana veicināja to, ka spēlē bija iesaistīti vairāk akmeņu, tā bija uzbrūkošāka tipa, kas nozīmēja, ka mazāk iespējas endus „noblankot”. Līdz ar to komandām, kuras bija iedzinējos, bija lielākas izredzes atspēlēties.

 

„The Pinty’s Grand Slam of Curling” organizatori no 2014.gada oficiāli ieviesa piecu akmeņu brīvo sargu zonu visos savos rīkotajos turnīros. Savukārt nākamgad no 2018.gada 1.oktobra oficiāli tas tiks ieviests jau visur pasaulē.

 

Izmantotie resursi: The Grand Slam of Curling

 

Iesaku palasīt intervijas ar Maiku Makjūvenu un Emmu Miskjū, kurās viņi izsaka savu viedokli par piecu akmeņu brīvo sargu zonu.

 

 

 

 

Autore: Linda Mangale