Kērlinga klubu nākotne Latvijā, intervija ar VKK prezidenti I.Apmani
Pēc 16 gadu kērlinga ienākšanas Latvijā, liekas, ka kērlinga attīstībai vajadzētu plaukt un zelt. Bet apskatoties skaitu, kas mēs tagad esam šajā sportā – tikai nedaudz pāri 200, kur šajā skaitā pietiekoši ir to, kas labi, ja ar kērlingu nodarbojas vienu reizi pus gadā, rodas jautājums – kāpēc mēs pazūdam?
Šie 200 kērlingisti ir sadalījušies pa 10 klubiem. Vai nav par daudz šo klubu? Vai mums ir vajadzīgi klubi, kuros, vidēji rēķinot, ir 20 cilvēku vienā klubā? Vai tomēr apvienojot, vai likvidējot dažus, tas palīdzētu lielākam kērlingistu skaitam klubos radīt lielāku vēlmi klubu biedriem kopā darboties un attīstīties, popularizējot kērlingu?
Kas notiek ar Latvijā esošajiem klubiem? Kādi ir to tuvākie un tālākie mērķi? Uz šiem un citiem jautājumiem es (aut. – Linda Mangale) meklēšu atbildes visas sezonas garumā.
Kā pirmo uz interviju es aicināju Ventspils kērlinga kluba prezidenti Ingu Apmani. Mēs tikāmies augusta beigās, pēc nu jau 16. aizvadītā „Ventspils Cup” turnīra. Nesen Ventspils kērlinga klubs nāca klajā ar paziņojumu, kas aicina iesācējus uz kērlinga apmācībām jau šajā svētdienā, 24.septembrī. Bet ko vēl jaunu Ventspils kērlinga klubs ir ieplānojis šajā sezonā?
L.M.: Cik ilgi Jūs esat prezidente Ventspils kērlinga klubā?
I.A.: Šis ir devītais gads.
L.M.: Uz kādu termiņu tiek pārvēlēts prezidents Ventspils kērlinga klubā?
I.A.: Mēs sasaucam biedru sapulci, kurā ik pa diviem gadiem pārvēl valdi.
L.M.: Kad radās Ventspils kērlinga klubs?
I.A.: Klubs ir dibināts 2002.gada septembrī, pēc tam oktobrī reģistrēts. Pirmais „Ventspils cup” turnīrs notika vēl pirms kluba dibināšanas. Uz Ventspili atbrauca kērlinga entuziastu kopa, parādīja un ievilināja mūs kērlingā. Tie kas bija pirmie tie arī dibināja klubu.
L.M.: Kāpēc tieši uz Ventspili, bija jau vēl citas ledus halles Latvijā?
I.A.: Acīmredzot tur kādi bija sadraudzējušies. No Olimpiskā centra bija puiši, kas atrada dzirdīgas ausis, jo galu galā nevar uztaisīt turnīru, kad tikai tā vienkārši sanāk kopā un uztaisa. Vajadzēja gan ledu, gan arī finansējumu. Es sapratu, ka no sākuma tas bija Olimpiskā centra kauss. Tad pēc pirmā turnīra arī radās Ventspils kērlinga klubs un tajā pašā gadā tika noorganizēts pirmais Ventspils čempionāts. Es iesaistījos no nākošā gada janvāra. Atceros 4.janvārī gāju uz pirmo treniņu. Es pašā sākumā nebiju. No tiem iesācējiem klubā palikuši tikai daži cilvēki.
L.M.: Cik vispār Ventspils kērlinga klubā ir biedru?
I.A.: Klubā ir 56 – 58 biedri (53 pēc jaunākajiem datiem, no kuriem 7 nav aktīvi spēlētāji – aut.piez.). Bet mēs spēlējam arī petanku.
L.M.: Iznāk, ka ir vieglāk apvienot divus tādus nelielus sporta veidus?
I.A.: Jā, kērlingu un petanku mēs varam apvienot, jo viena daļa spēlētāju spēlē abus sporta veidus.
L.M.: Tad sanāk, ka zem Ventspils kērlinga kluba ir arī reģistrēti petanka spēlētāji?
I.A.: Jā. Mums ir petanka sekcija. Tā kā spēlētāji viena daļa pārklājās gan kērlingā, gan petankā, tad mēs tā to ļoti nenodalām. Petankā ir tieši tā pat, ir federācija, notiek arī Latvijas čempionāts. Tā kā mēs darbojamies uz abām pusēm.
L.M.: Kērlings un petanks Tev ir hobijs, bet ar ko ikdienā Tu nodarbojies?
I.A.: Ikdienā es strādāju Ventspils pilsētas domē un es esmu galvenā arhitekta vietniece vēsturiskos pilsētvides jautājumos.
L.M.: Šajā amatā cik ilgi esi jau nostrādājusi?
I.A.: Daudz. Katrā ziņā ar kultūras mantojumu es strādāju jau no 80 gadu beigām.
L.M.: Paturpināsim par kluba mērķiem šajā 2017./2018.gada sezonā. Vai ir doma par jauniem turnīriem? Vai paliek viss kā bijis pirms tam?
I.A.: Nē. Ventspils kērlinga klubs paliks pie tās pašas sistēmas. Protams vajag ik pa laikam arī kaut ko pamainīt, bet šī sistēma ir labi iestrādāta. Mēs sākam kērlinga sezonu ar iesācēju apmācību, lai piesaistītu un radītu labvēlīgāku vidi pret sporta veidu. Lai pēc iespējas vairāk cilvēku var pamēģināt. Protam tās iespējas pie mums ir daudz mazākas, jo ledus halle ir ārkārtīgi noslogota. Dabūt tādus laikus, lai var sagatavot ledu ir grūti. 15 minūtes pēc hokeja spēles ātri nobraukt un sagatavot labu ledu nav iespējams, tad kērlingu nevar parādīt. Kērlinga apmācības tas ir liels darba ieguldījums, tā atdeve varbūt nav tik liela, bet mēs priecājamies par katru, kas palīdz.
L.M.: Ir cilvēki, kas nāk un palīdz brīvprātīgi?
I.A.: Ir protams brīvprātīgie, kuri iesaistās. Ja nav kluba biedru atbalsts mēs neko nevaram bez tā izdarīt. Mēs nevaram ne uz vienu skolu aiziet ar grīdas kērlingu, ja mums nav 5 – 6 cilvēki, kuri uzreiz ir gatavi nākt un iesaistīties. Kā arī tie nevar būt visu laiku vieni un tie paši, jo mērķis ir iesaistīt pēc iespējas vairāk kluba biedrus. Ir mums tas aktīvais kodols, kuri iesaistās un ir tie, kuri atnāks pie mums pie gatava, bet nevar pārmest tiem otriem, jo mēs priecājamies arī par tiem.
L.M.: Jā, jo šis ir vairāk kā amatieru sporta veids un ja kādam tas ir kā hobijs, tad tā ieguldīšana...
I.A.: Jā. Katrs dara savu spēju un iespēju robežās. Jo ir katram dzīvē savs brīdis, kad viņš citiem var dot vairāk, bet arī tāds, kad viņš nevar tik daudz dot. Cerams, ka katram tam, kas šodien nevar, viņam pienāks tāds brīdis, kad viņš atkal varēs iesaistīties un dot atpakaļ to, ko viņš ir saņēmis.
L.M.: Atgriežoties pie sezonas plāniem. Cik bieži tiek rīkotas iesācēju apmācības?
I.A.: Ventspils kērlinga klubs rīko apmācības bieži, jo reizi mēnesī ir par maz. Kad sākas sezona, mēs esam nonākuši pie tā, kad septembrī un oktobra sākumā apmācības tiek rīkotas intensīvi. Ejam uz skolām un aicinām jauniešus, kā arī aicinām caur presi. Tad mēs dažās apmācībās tā intensīvi iemācam. Ir bijuši gadi, kad ir iespējams pat uzrīkot mazu iesācēju turnīru. Tad no šīm apmācībām, katru gadu kāds atsijājās, kas paliek un turpina spēlēt. Tā kā pilnīgi pa tukšo tas nav. Tad jau pēc šīm apmācībām, paši ar esam iekustējušies, un mēs sākam savu čempionātu. Šogad būs 16. čempionāts. Protams pirmsākumā bija 18 komandas un vairāk, bet tagad mēs esam priecīgi, ka jau kādus gadus piecus varam noturēt astoņas komandas. Tā lielā entuziasma, ka visi gribētu mēģināt un palikt spēlēt vairs nav. Tagad ir tāda zināma stabilitāte un ir kodols, kas palicis. Ap to apaug atkal jauni. Domāju, kad ir labi, ja jaunieši aiziet uz Rīgu mācīties un sākt tur spēlēt komandās. Pēc tam ir tādi, kas atgriežas.
L.M.: Tad turpinājumā par sezonu, ir Ventspils čempionāts...
I.A.: Ventspils čempionāts ir līdz maijam. Tas ir garš maratons, divu apļu turnīrs un finālturnīrs. Diemžēl mēs to nevaram sarīkot tā, ka tas notiek katru nedēļu. Pirmkārt, cilvēkiem lielai daļai pašiem ir jāmaksā, izņemot juniorus. Tas viss finansiāli nav tik vienkārši. Protams nevar katru nedēļu tāpēc, ka katram ir sava dzīve un mēs neesam profesionāļi. Starp nedēļas nogalēm, kurās tiek spēlēts čempionāts, ir treniņi, kurus klubs noorganizē, kā arī ir junioru treniņi. Tad tā mēs izdzīvojam līdz maijam. Aprīļa beigās, maijā junioriem ir Latvijas čempionāts, tad mēs esam sagatavojuši komandas, lai varētu piedalīties. Pēc tam pamazām tā sezona arī beidzās. Pa vidu sezonai mums ir decembrī Ziemassvētku kauss.
L.M.: Cik ilgi šis turnīrs jau pastāv, arī no paša sākuma?
I.A.: Tas notiek kādu gadu mazāk. Manuprāt 14. šogad būs.
L.M.: Tad no turnīriem, ko klubs rīko, šis ir viens no diviem galvenajiem?
I.A.: Jā. Bija doma uzrīkot jaukto pāru turnīru, bet šī tipa turnīru mēs nevaram uz sava hokeja ledus aizsākt dēļ tā, ka ir nepieciešams ļoti labs ledus.
L.M.: Treniņu ziņā arī noteikti?
I.A.: Jā. Un turnīra ziņā mums vajadzīgs tik pat liels ieguldījums kā Ventspils kausā, lai vairākas dienas sagatavotu ledu. Finansiāli ir neizdevīgi, bet arī ar citiem sporta veidiem mums ir jāsadzīvo, jo mēs nevaram dabūt to brīvo dienu, lai sagatavotu ledu.
L.M.: Tad jābūt arī daudz komandām, lai tas atmaksātos?
I.A.: Jā.
L.M.: Kāds atbalsts jauniešiem tiek sniegts. Vai tas ir tikai no LKA vai arī kaut ko dodat no kluba puses?
I.A.: Jauniešiem pirmkārt atbalsts nāk no pašvaldības. Mēs strādājam ar pašvaldību, un tiešām, ja klubs pierāda, ka jaunieši nāk trenējās, un piedalās šajā sporta veidā, tad viņi šo atbalstu sniedz. Tā kā mēs varam sezonā reizi mēnesī par pašvaldības naudu sarīkot viņiem treniņus. Kā arī jauniešiem ir atbalsts Ventspils čempionātā.
L.M.: Vai viņiem samaksa ir mazāka nekā citiem dalībniekiem?
I.A.: Faktiski junioru komandas (līdz 21 gadam) Ventspils čempionātā piedalās par brīvu. Tas ir liels atbalsts. Līdz ar to mēs varam no kluba piesaistīt līdzekļus no projektu naudām un atbalstīt tos jauniešus, kam ir jau pāri 21. Mēs sākām nesen šo atbalstu, jo sapratām, ka citādi mēs pazaudējam juniorus. Ne visiem ir vecāki, kuri viņus var finansiāli atbalstīt. Lai šos jauniešus noturētu, mums ir programma 21 pluss, kur mēs daļēji atbalstām arī šos jauniešus. Līdz kādiem 25 gadiem un tad jau viņiem jāsāk pašiem domāt kā apmaksāt treniņus un turnīrus.
L.M.: Vai arī treniņi sporta zālēs junioriem tiek apmaksāti?
I.A.: Šajā ziņā viņi paši to finansē saviem līdzekļiem. Tā kā mums klubā ir izaudzis no junioriem savs treneris, kurš šogad beigs Liepājas augstskolu, tad viņš ir gatavs tā nopietnāk pastrādāt ar jauniešu fizisko sagatavotību. Ja jaunieši gribēs iet uz šiem treniņiem, tad viņi dabūs arī atbalstu no Olimpiskā centra. Ir tā, ka nevienam neko nedod tā pat no gaisa. Ja mēs parādam, ka ir kas var un grib, tad tas atbalsts arī nāks.
L.M.: Cik bieži un vai jaunieši tiek atbalstīti, lai aizbrauktu uz turnīriem ārpus Ventspils?
I.A.: Uz Rīgu, uz Tukumu.
L.M.: Vai arī uz ārzemēm?
I.A.: Ir bijuši juniori, kas brauca uz Tallinu un citiem. Bet mums nav tāda profesionāla kluba sistēma, ka mums būtu algoti darbinieki, mēs darbojamies brīvprātīgi. Katrā sportā ir nozīmīga arī vecāku loma. Mums kērlingā nav tā, ka atnāk vecāki un domā, ka viņa bērns būs kā N.Edins (titulēts Zviedrijas izlases spēlētājs – aut.piez.).
L.M.: Nav tā kērlinga kultūra mums vēl ieviesusies.
I.A.: Jā. Tāpēc nav tik milzīga vecāku atbalsts, kas būtu gatavi braukāt visur līdz. Jo, ja tas ir tikai uz kluba pleciem, tad to ir diez gan grūti plānot. Mēs viņus tā kā audzinām, bet tajā pašā laikā piebremzējam, jo lai jauniešus vadātu pa turnīriem, par to ir krietni jāpadomā. Mūsu resursi ir par mazu, lai to varētu attīstīt. Tā ir zināma problēma. Protams, kad parādās izredzes, ka jaunieši tiek izlasēs, tad tas vecāku atbalsts parādās jau krietni lielāks, jo viņi redz, ka tas bērns tiešām var šajā sporta veidā kaut ko sasniegt.
L.M.: Kas ir nepieciešams, lai piesaistītu un noturētu jauniešus kērlingā?
I.A.: Jautājums rodas – vai vispār mēs kā sporta veids esam gatavi tam, ka ir pienācis laiks apdomāt kērlinga sporta veida piramīdu. Treneri, ledus vienmēr pieejams, un ne jau rīta stundās, kad jauniešiem ir jābūt skolā? Vai mēs varam iekļūt kādā sporta skolas tīklā? Mums jābūt drošiem gan par to, ka jaunieši aktīvi nāks trenēties, gan arī, ka mēs spēsim nodrošināt cilvēku, kas ar viņiem darbosies. Ja nebūs kas nāk, tad tas viss var arī pajukt. Tā ir problēma ne tikai Ventspilī, bet kopumā, ka jāspēj tie jaunieši un arī tie kas apmāca noturēt, lai tā interese nezūd.
Kopumā skatoties, lielākais kērlinga klubs Latvijā tuvākajā nākotnē lielus kalnus negāzīs. Sistēma ir stabila, turnīri notiek un jauniešiem labas perspektīvas uzsākt kērlinga gaitas. Kaut kā jau tas kodols tur tiek saglabāts, tik diez gan atdalījies tas ir no visas kopējās masas.
Tad rēķinam tālāk. Ja Ventspils kērlinga klubs sastāv no aptuveni 50 biedriem, tad pārējie aptuveni 150 kērlingisti ir iesaistīti atlikušajos deviņos klubos. Kāda bilde mums tiks parādīta šajos klubos, to uzzināsiet turpmākajos mēnešos.
Foto: Juris Presņikovs
Intervija notika: 27.08.2017.
Autore: Linda Mangale
Autore: Linda Mangale
Komentāri (0)
