Mūsdienās kērlinga laukums palicis ļoti krāsains. Katrā kērlinga celiņa galā mājas apļi ir iekrāsoti ledū, kas padara spēli pievilcīgāku kērlinga skatītājiem. Lai spēles beigās kādai no komandām ieskaitītu punktus, akmeņiem mājas apļiem ir jāpieskaras vai arī tajos jāatrodas.
Lai cik tas neliktos dīvaini mūsdienu kērlinga spēlētājam, tad šāda veida ieskaites laukums pašos kērlinga pirmsākumos nemaz nav bijis.
Agrākos laikos Skotijā (1811.gadā) spēles noteikumos šāda vajadzība pēc iezīmētiem mājas apļiem neparādījās. Vienīgās atzīmes, kas bija nepieciešamas spēlējot uz āra ledus laukuma, bija mērķi (angliski – tees) – vienkārši nelieli caurumi ledū celiņa katrā galā un `hog` līnija. Punktus skaitīja tā pat kā tagad. Ja akmens atradās tuvāk `tee` caurumam nekā pretinieku, tad tika iegūts punkts. Taču atšķirība bija tā, ja akmeņi pārgāja pāri `hog` līnijai, tad arī tie tika skaitīti kā punkti.
30 gadus vēlāk 1841.gada spēles noteikumos varēja atrast šādu punktu: „Akmeņi, kuri atrodas tālāk nekā septiņu pēdu attālumā no `tee` punkta netiek ieskaitīti, ja vien iepriekš savstarpēji norunāta citāda vienošanās.” Līdz ar to šis noteikums nebija pilnīgi strikts, tas atļāva izņēmumu, ka ieskaites laukums var tikt ignorēts.
Tad kā īsti spēlētāji noteica, kad akmens atradās ieskaites laukumā? Ir versija, ka spēlē galvenokārt tika mesti lēnie metieni uz `tee` punktu, līdz ar to reti kad akmeņi kas atradās daudz tālāk tika ņemti vērā. Iespējams, ka viņiem bija septiņu pēdu gara nūja, ar kuru varēja pārbaudīt neskaidros akmeņus. Vai tik pat labi aplis ar septiņu pēdu garu rādiusu bija ieskrāpēts ledū, pat ja noteikumos tas nebija pieprasīts.
Pirmo reizi diagramma ar mājas apļiem parādījās 1854.gadā.
Noteikumi tika laboti un tajos teikts: „Aplis ar septiņu pēdu rādiusu, attēlots ar `tee` kā centrālo punktu, kur akmens netiek ieskaitīts, ja tas pilnībā atrodas ārpus apļa.” Attēlā redzami arī citi apļi, bet tos spēlei neizmantoja, tie tikai atviegloja mērīšanu. Savukārt 1879.gadā Skotijā tika labots noteikums, ka divu pēdu un četru pēdu apļiem uz ledus ir jābūt obligāti. Attēlā redzams kā apļi tika ieskrāpēti uz āra ledus laukumiem. Tas bija divu cilvēku darbs.
Līdz 1938.gadam Skotijā mājas lielums vēl bija aplis ar 14 pēdām diametrā, bet izmainot noteikumus, apļa lielums samazinājās līdz 12 pēdām diametrā, lielums, kurš Kanādā tika lietots jau labu laiku. Pateicoties tam, ka kērlings no āra laukumiem ar vien vairāk tika pārvietots uz iekštelpām un mainījās mājas lielums, iekštelpās – uz hokeja ledus laukumiem varēja izvietot vairāk celiņus nekā tad, ja mājas lielums paliktu 14 pēdu diametrā. Līdz ar to tas finansiāli izdevīgi bija turnīru rīkotājiem.
Lai kā, bet Skotijā ieskaites laukums 14 pēdu diametrā uz āra laukumiem tika lietots līdz pat 20.gs. 60.gadiem. Visbeidzot 1963.gada vasarā tika pieņemts lēmums, ka visur ieskaites laukumam jābūt ar rādiusu sešas pēdas. Līdz ar to kopš tā laika mājas lielums kērlingā nav mainījies.
Avots: curlinghistory
Autore: Linda Mangale
