Vectēvi: mēs tiešām mākam priecāties par šo sportu
Pagājušā gada februārī četri kungi labākajos gados sāka kopā trenēties, vēlāk pārtopot par Vectēviem. Viņi pašlaik aktīvi gatavojas dalībai Pasaules senioru čempionātā, kas no 14. līdz 25. aprīlim notiks ASV pilsētā Sentpolā (St.Paul). Par to, kā viss sācies, un kādi ir viņu mērķi, iespaidos dalās komandas spēlētāji Ģirts Sils un Jānis Rēdlihs.

Kā ienācāt kērlingā?
Ģ.S.: Jāsaka paldies Pēterim [Šveisbergam], jo Pēteris bija klupinātājs, es biju klupināmais . Ar Pēteri kopā makšķerējam, ar Jāni [Rēdlihu] bijām kursa biedri un Kuksi (Ivars Černajs – A.Z.) – skolas biedri.

J.R.: Man jau gan šķiet, ka es pie tā visa esmu vainīgs. Esmu noformulējis lietas, ko man gribētos darīt, un tad tās pašas no sevis notiek. Kērlingu biju paskatījies. Man patika, kā to visu mudžina. Bērnībā padevās petanka, kociņu mētāšana. Sapratu, ka kērlings ir kā man radīts. Ģirts zvana, un tas bija kā zibens spēriens. Un tas, ka manā 55 gadu dzimšanas dienā 15. aprīli būsim Pasaules čempionātā ir lieliski.

Vasarā ar bērniem spēlējām futbolu, volejbolu un visu ko citu, bet jutu, ka ziemā trūkst kādu aktivitāšu. Tad es vēl nezināju, ka tas ir tik smags sporta veids. Es nenojautu to visu, kas atklāsies. Tas vispār ir romāna vērts, lai aprakstītu kērlingu. Reāli garīgs ceļš, kas katru reizi atnes atkal kaut kādas transformācijas.

Ģ.S.: Katram no mums bija nepieciešama kaut kāda reinkarnācija. Neviens nevarēja iedomāties, ka tas atnāks spēlējoties, bet tajā pašā laikā smagiem sviedriem kaisītā ceļā. Tas katram no mums atsevišķi bija vajadzīgs. Kērlings atklāj jaunas garīgas lietas par pašu, attiecībām ar komandas biedriem. Sākums bija grūts. Jānis ir Auns, pārējie Lauvas un vēl citi spītīgi dzīvnieki. Salauzt savas ambīcijas un pielāgoties nevis savai personiskajai gribai, bet komandas interesēm nav viegli.

J.R.: Mēs abi esam režisori, tāpēc bija interesanti vērot, kā tas viss notiek.

G.S.: Bet te tu pat nevari būt malā. Sākumā tas bija kaut kāds murgs.

J.R.: Spēlējām Igaunijā, pirms pēdējā enda esam 3 akmeņus priekšā. Sākās nervu drudzis, un zaudējām ar 5 akmeņiem. Uzreiz tādi pārdzīvojumi... Bet vēlāk sapratām, ka tas ir veselīgs pārdzīvojums. Vajag darīt visu ar prieku. Tiklīdz uz kaut ko sasprindzinies, tu pazaudē ne tikai prieku, bet arī brīvību. Prieks un brīvība ir tas kas mūs virza...

Ar dēlu Miķeli esam runājuši: tu nedrīksti būt atkarīgs no spēles, no rezultāta. Tev jābūt koncentrētam un tajā pašā laikā relaksētam. Ja esi redzīgs, skaidrs un koncentrēts, tas ir ideālais apvienojums. Šeit ir mums mācību poligons.

Kad sākāt kopā darboties?
J.R: Sākām pagājušā gada februārī.

Ģ.S.: Pēteris piedāvāja man, es sazvanīju Jāni. Kuksis kādreiz aktīvi spēlēja tenisu, bet nespēja vairs izturēt slodzi. Viņš tieši tajā brīdī arī golfu bija pārtraucis, un arī sajuta, ka kaut ko vajag. Pastaiga meža arī dod savu slodzi, bet tas ir bez stresa. Organisam jau vajag arī emocijas.

Vai uzreiz mērķis bija gatavoties Pasaules senioru čempionātam?
Ģ.S.: Iedomājies – esam uz upes un Pēteris saka: „Davai, aizbraucam un Pasaules čempionātu”...

J.R.: Man tas nebija mērķis. Svarīgi bija kaut ko darīt. Tagad tāds mērķis ir parādījies un man tas šķiet neiedomājami skaists piedzīvojums.

Kādi mērķi ir Pasaules čempionātā?
J.R.: Mērķi nav. Svarīgi tagad apgūt maksimāli daudz. Mēs necīnamies ar pretinieku, mēs cīnāmies ar sevi.

Ģ.S.: Pēterim labs starts Pasaules čempionātā ir svarīgāks. Mums ar Kuksi ir vairāk hedoniskā daļa.

Pa ceļam uz šo piedzīvojumu mums tas ir bijis maratons 1 gada un 1 mēneša garumā. Un šāds piedzīvojums mūs pilnībā apmierina.

Jāni, kērlings tagad ir „tavs” sports vai tomēr hokejs tuvāks?
J.R.: Pats neesmu hokeju aktīvi spēlējis, vairāk sanāk uzspēlēt futbolu, basketbolu... Ozo halles gada un divu gadu jubilejā, kad sacentās Ciprusa un Miķeļa savāktās komandas, tad gan sanāca uzspēlēt vienā maiņā ar četriem dēliem. Vienā gadā iemetu divas bankas Naumovam.

Gan jau arī bērnus iesaistīšu kērlingā. Miķelis vienreiz atnāca, un viņam baigi patika. Visvairāk gan bērni smējās, kas ierados mājās ar diplomu „Jaunā cerība 2010”.

Kā notiek gatavošanās ikdienā?
J.R.: Vienu, divas reizes nedēļā notiek treniņi plus nedēļas nogalē spēles. Tagad, kad Latvijas čempionāts noslēdzies, jaunie reizi nedēļā nākam arī uz individuālajiem treniņiem.

Ar interesi skatījāmies Latvijas čempionāta spēles un piedalījāmies tajās. Pašiem sākums bija ļoti veiksmīgs gan Ondulat B, gan pret roņiem. Un tad nāca spēle pret Hanza Nekustamie Īpašumi, kur sapratām, ka katrs spēlē pēc savām spējām. Mums atvērās acis...

Vai dalība Latvijas čempionātā nebija avantūra?
J.R.: Pēteris šaubījās, vai vajag pieteikties. Kārlis [Smilga], teica lai tik piedalamies.

Ģ.S.: Mums tā bija ideāla skola. Ja mēs tikai turnīros būtu gatavojušies, mēs būtu krietni vājāki pirms Pasaules čempionāta.

J.R.: Noskatījāmies Latvijas čempionāta finālus, pavērojām, kā spēlē citas komandas. Katrai no tām ir savi plusi un mīnusi. Visstiprākie tomēr ir tie, kas spēlē visdaudzpusīgāk.

Kādas ir jūsu komandas stiprās un vājās puses?
Ģ.S.: Mūsu stiprā puse ir stipras aknas. Tā gan ir arī mūsu vājā puse. Vienīgi Janka mums ir štata šoferītis.

J.R.: Ielikšana mājā puslīdz izdodas, bet stiprie metieni pagaidām nesanāk. To es gan saku par sevi. Jāmēģina katram no sevis izspiest maksimumu.

Ģ.S.: Vairākos turnīros izcīnijām piektās vietas tikai tāpēc, ka kādam no mums attiecīgajā spēlē trāpījās vairākas cūcenes. Tagad limits izsmelts un jāsāk spēlēt.

J.R.: Tagad jau parādās konkrētība – tas un tas ir jāapgūst. Šis ir process, kuram nav gala rezultāta. To es ari arī vēroju uz izbaudu. Tā ir iespēja dzīvot tieši šeit un tagad ar skatu uz priekšu, nevis gremdēties pagātnes atmiņās.

Ģ.S.: Mēs tiešām mākam priecāties par šo sprotu. Tas sagādā tik daudz prieka, bet arī tikpat daudz vilšanās.

Ģenerālsponsori

Atbalstītāji